Izstādes apskats "Candy bomber/ Našķu bumba. Jaunie Latvijas glezniecībā" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Radošo jauniešu apvienības (RJA) Veritas sadarbības projekts.

Notikuma vieta: LNMM izstāžu zāle "Arsenāls" (Torņa iela 1)

Notikuma laiks:  2007. gada 17. novembris - 2008. gada 27. janvāris

            Jauno glezniecība

         Projekta “Jaunie Latvijas glezniecībā” impulss radās no fakta konstatācijas, ka šis klasiskais medijs ir spējis inspirēt augstas mākslinieciskas jaunrades izpausmes jauno gleznotāju darbos. Radās nepieciešamība apzināt un secināt, kāda tad ir mākslinieciskās misijas apziņa jaunajai mākslinieku paaudzei, kas par savas personības izaugsmes ceļu ir izvēlējusies glezniecību. Sabiedrība no jaunās mākslinieku paaudzes tradicionāli gaida novatorismu, vienlaikus izjūtot piesardzību un neizpratni par radikālu tradīciju noliegumu un lokālās skolas vērtību pārvarēšanu, un tikai laiks spēj izvētīt pērles no sēnalām. Jaunā paaudze nāk klajā ar savu stāstu par laikmeta vērtībām, saviem pielietotajiem formveides principiem, tomēr vienmēr klātesošs ir skolas gars, kura kontekstā tā aug un veidojas. Labākais, ko jaunais censonis šajā situācijā var vēlēties, ir savu skolotāju zināšanu kopums komplektā ar uzticēšanos talantam, kas, apbruņojies ar unikālu individuālismu, var rezultēties novatorismā. Apliecinājums tā esamībai ir viens no grūtāk pamatojamiem jautājumiem, uz kuru atbilde ir meklējama ilgā laika posmā. Kādu vietu šodien ieņem glezniecība laikmetīgajā mākslā? Šā medija autoritāte nekad nav apšaubīta, postmodernisma situācijā ik pa laikam tas ir atkāpies konceptuālās mākslas spiediena ietekmē. Bet tikai uz neilgu laiku. Šķiet, ka tas varētu būt socioloģisku pētījumu lauks, atbildot uz jautājumu – kāpēc glezniecība ir viena no noturīgākajām mākslinieciskās darbības izpausmēm mākslas vēsturē. Iespējams tādēļ, ka var paplašināt cilvēka apziņu un spēj nemitīgi sevi atjaunot – laiks un aktualitāte to neierobežo. Glezniecība pieļauj visbrīvāko mākslinieka ekspresiju, bet tas ir medijs, kas prasa laiku, gan to radot, gan patērējot. Mūsdienu glezniecībā ievērojama nozīme ir citiem medijiem, no kuriem modernais cilvēks gandrīz nevar distancēties, tomēr tā iet savu ceļu, kā vērtību postulējot cilvēka rokas pieskāriena unikālo enerģiju.
          Kūrējot minēto projektu, kā viens no mākslinieku atlases kritērijiem izkristalizējās jaunā mākslinieka personības individualitātes jautājums, kas līdztekus profesionālām kvalitātēm manifestējas nozīmīgā jaunradē, kura apliecina rezonansi ar laikmetīgām aktualitātēm profesionālā un sabiedriskā laukā, kā arī tiecas pārvarēt inerci un spēj pieteikt jaunas saturiskās un formālās valodas specifikas lokālās skolas kontekstā. Uzaicinot piedalīties māksliniekus izstādē ar jauniem darbiem, projekta veidotāji bija sarežģīta uzdevuma priekšā – bija jānojauš iespējamā artefakta klātbūtne topošos darbos, tāpēc kopējo skates kvalitāti varēja paredzēt tikai daļēji. Mūsdienu globālā plurālisma apstākļos ar atvērtu kritēriju sistēmu svarīgi šķita konstatēt kvalitatīvo ainu un iespējamo glezniecības attīstības gaitu Latvijā.
Izstādes nosaukumā ietvertajam vārdam “jaunie” šajā gadîjumā ir divējāda saturiskā slodze – tas norāda uz dalībnieku piederību jaunajai paaudzei, kā arī norāda uz jaunu potenču esamību mākslinieciskajā jaunradē, kas parādîjušās pēdējos darbības gados. Kādu pasauli redz jaunais Latvijas mākslinieks un kā reflektē ar to? Vispārinot kopainu, var teikt, ka šābrīža meklējumus jauno latviešu glezniecībā var dēvēt par subjekta identitātes meklējumiem gan saturiski, gan formāli. Jaunais mākslinieks vairāk ir piesardzīgs vērotājs un vērtētājs nekā aktīvs procesa dalībnieks. Viņš sevi apzinās kā indivīdu, kas īsti neidentificē sevi ar kādu no sabiedrības grupām, tāpēc iztrūkst motivācijas formulēt kritisku vai provokatīvu komentāru par sabiedriskām aktualitātēm un, iespējams, negācijām. Viņš labprātāk gremdējas pašapcerē vai fiksē apkārt notiekošo ar atturīgu rezignāciju. Par to liecina motīvu izvēle un paņēmieni, ar kādiem mākslinieki strādā. Eksistējošā formveides līdzekļu amplitūda nav tik izteikti antagoniska, lai nevarētu to piedēvēt vienas skolas robežām. Klātesot pietātei pret estetizācijas tradīciju, ir mēģinājumi pārkāpt akadēmiskās skolas robežas un glezniecības praksē lietot alternatīvus piedāvājumus, kuri izriet no popkultūras zīmēm un grafiti mākslas paņēmieniem.

Mēģinot raksturot kopējo ainu, kas rezultējusies izstādē “Jaunie Latvijas glezniecībā”, šķita dogmatiski runāt par eksistējošām saturiskām tendencēm, kaut tām neapšaubāmi ir nozīmīga vieta laikmeta raksturojumā. Akcentu gribas likt uz darbu vēstījumu noskaņām, ko raksturo tādu divu antagonistisku vārdu savienojums kā intraverts un ekstraverts. Tie izsaka indivīda personīgo izjūtu telpā un pašas telpas raksturojumu. Ir mākslinieki, kas pasauli redz minoros toņos, distancējoties no aktīvā, pat publisku telpu atainojot klusināti un trausli. Turpretim ekspresīvas tendences aktivizējas intīmās kompozīcijās un ainavās. Par vienu no pārsteidzošākām parādîbām gribas nosaukt portreta žanra renesansi, kas ir ne pārāk daudzskaitlīga, tomēr pietiekami uzskatāma. Portretu autori pievēršas laikabiedram un ar viņa palīdzību atklāj laikmeta ideālus. Formālā valoda ir tik daudzveidīga, ka vienotas tendences nav iespējams konstatēt, vienīgi izcelt tieksmi pievērsties objektam tuvplānā. Figurālā glezniecība Latvijas mākslā arvien ir bijusi stūrakmens, kurā izpaudušies nacionālās skolas sasniegumi, un var teikt, ka tās esamība nav zudusi, vien, mainoties paaudzēm un ideāliem, transformējusies. Šeit vērojama vislielākā vēstījuma rakstura amplitūda – no rezignētu ikdienas ainu atainojuma līdz deformētu un kariķētu situāciju modelējumam un vēstures zīmju pārdefinēšanai. Nenoliedzamu iespaidu uz jauno paaudzi atstāj urbānā vide, kas mākslas darbos reizē var būt kā dzīves tempa apliecinātāja vai arī pilsētnieka estētiskas vides izteicēja. Neliels darbu klāsts pievēršas subjektīvu nozīmes ainu modelējumam, kas liecina par konceptuālas mākslas prakses aizmetņiem Latvijas nacionālās mākslas skolas ietvaros. Plašā amplitūdā pārstāvēti bezpriekšmetiskās mākslas piekritēji, kas apliecina, ka interese un spēja izpausties šajā glezniecības virzienā tiek uzturēta un kopta. Pieaugot kuratoru darbības intensitātei (kā tas ir arī šajā gadījumā), jāapzinās šīs darbības subjektīvā faktora nenovēršamība. Tāpēc var apgalvot, ka izstāde “Jaunie Latvijas glezniecîbā” ir šīsdienas mākslinieku un kuratoru laika portrets.

Diāna Barčevska, projekta vadītāja,
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs


Teksts un attēli no: Candy Bomber/ Našķu bumba. Jaunie Latvijas glezniecībā / Rīga: RJA "VERITAS" 2007

Tekstu autori : Diāna Barčevska, Ilze Jakuša - Kreituse, Inese Klestrova, Eva Ližbovska, Maija Rudovska, Iliāna Veinberga