Iepriekšējās paaudzes darbos par Eiropas vēsturi, kas rakstīti angļu valodā, Baltijas pagātne pamesta novārtā. Protams, nedaudzi vārdi dažās rindkopās parādījās, piemēram, Gustavs Ādolfs — jo vadīja protestantu armijas karagājienu uz Vāciju un gāja bojā uzvaras brīdī; Pēteris Pirmais — jo pavēra Krievijai logu uz Rietumiem; Kopenhāgena — kā pilsēta, pie kuras cīnoties Nelsons izlikās, ka neredz doto atkāpšanās signālu; un, garāmejot, Hanzas savienība (lai gan reti pieminot tās pirmsākumus iekšējā jūrā). Tomēr pēdējos gados interese par Baltiju un tās tautām ir krasi pieaugusi. Vairākās universitātēs ir nodaļas, kas specializējas Baltijas studijās, lai gan tikai aspirantūras līmenī. Penguin Classics jaunos lasītājus tulkojumā iepazīstināja ar Tomasa Manna Lībeku un Teodora Fontānes Kesinu (vāji slēpta Svinoujsce). 1980. gadā Ērika Kristiansena darbs Ziemeļu krusta kari rosināja interesi par aizmirstu nodaļu viduslaiku vēsturē, savukārt Normens Deiviss darbā Dieva rotaļlaukums dokumentēja Polijas — dzīvelīgākās kontinenta valsts — slavu, politiskās nekārtību un traģēdiju. Desmit gadus pēc tam divi Dr. Deivida Kirbija sējumi — Baltijas pasaule 1492—1772 un Baltijas pasaule 1772—1993 — zinātniskos sīkumos aprakstīja pusi no tūkstošgades. Esmu dziļi pateicīgs visiem šiem autoriem.