Pavasaris ir visskaistākais gadalaiks. Sniegam atkāpjoties, viss sāk zaļot, atgriežas putni, siltums un pavisam tuvu jau ir vasara. Senajiem latviešiem pavasara atgriešanās bija saistīta ar dzīvības atgriešanos vistiešākajā nozīmē, jo izveidot lielas pārtikas rezerves bija ļoti grūti. Patlaban dzīvojam citā laikmetā, bet mīklas par pavasari ir aktuālas arī šodien, kad iekštelpās pavadam gana ilgu laiku. Pavasara lielākie svētki ir Lieldienas, kuru laikā norit liela lustēšanās.


  • Divas māsiņas katrapus tilta: viena zaļa, otra balta. (pavasaris un vasara)
  • Kas bagātāks par ķēniņu, kas priecīgāks par ķēniņa meitu? (rudens un pavasaris)
  • Balta māte, pelēks dēls, zaļa meita. (ziema, pavasaris, vasara)
  • Četri brāļi iet pa ceļu, cits citu nepanāk. (gadalaiki)
  • Māte dusmīga, tēvs bargs, dēls labs, meita – skaista un mīlīga. (māte – rudens, tēvs – ziema, dēls – pavasaris, meita – vasara)
  • Ne rībēja, ne dimdēja, te atbrauca dieva dēls. (rīta gaisma)
  • Ik rītus viešņa pa istabu skraida. (gaisma)
  • Māte nav izaugusi, meita jau istabu slauka. (gaisma un saule)
  • Divas māsiņas viena otru dzēnājas. (diena un nakts)
  • Kas cilvēkiem lielākais draugs un ienaidnieks. (uguns)
  • Zirgs stallī, aste ārā. (uguns plītī)
  • Sarkans gailis bedrē dzied. (uguns krāsnī)
  • Kas kliedz bez mēles. (uguns)
  • Balta kaza ledu grauž. (saule)

  • Kaudzi samet, metēja neredz. (sniegs)
  • Blusas lieluma, vērša smaguma. (uguns dzirkstele)
  • Rudenī dzimst, pavasarī mirst. (ledus)
  • Gulbji skrien, spalvas put. (sniega mākonis)
  • Tīrais apsedz netīro. (pirmais sniegs)
  • Māte mani dzemdēja, es dzemdēju māti. (ledus un ūdens)
  • Bez roku, bez kāja tiltu taisa. (sals)
  • Ziemu kalta nagla. (lāsteka)
  • Liela gara tēva josta, neviens nevar salocīt. (varavīksne)
  • Liels, augsts zirga loks – ne var pāri pārkāpt, ne apkārt apiet.
  • Septiņjūdžu plata josta, katra jūdze savā krāsā. (varavīksne)
  • Augšā knaģis knaģināja, zemē plkikšķis plikšķināja. (pērkons un zibens)
  • Līka ķēve pa gaisu skrien, uguns zobos. (zibens)
  • Sirmā zirgā jādams, šķiļ bez šķiltavām un krama. (zibens)

  • Mēness atslēgu pazaudējis, saule pacēlusi. (rasa)
  • Putns skrien, spārni pil. (lietus mākonis)
  • Krauklis skrien, tauki pil. (lietus mākonis)
  • Kas raud bez acīm. (lietus)
  • Lūdz, lai nākl kad nāk, tad bēg. (lietus)
  • Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja. (pērkons)
  • Augšā brauc, apakšā rūc. (pērkons)
  • Jodi kaujas, dzirksteles met. (pērkons un zibens)
  • Kalējs kala debesīs, ogles bira Daugavā. (pērkons un lietus)
  • Balta kaziņa skrien pa zilu lauku. (mākoņi)
  • Bez kāju, bez roku, bet durvis attaisa. (vējš)
  • Kas skrien pa gaisu bez spārniem? (vējš)
  • Ne ķerams, ne tverams, ne sasienams. (vējš)
  • Dzird, bet neredz, no kurienes nāk, kurp iet. (vējš)
  • Kas arvien patur beidzamo vārdu? (atbalss)
  • No kā nevar aizbēgt? (no savas ēnas)
  • Ej, kur iedams, vienmēr līdzi staigā. (ēna)
  • Liela, gara lāde – ziemu vāks, vasaru vaļā. (upe)
  • Bez kājām tek, bet mūžam savā gultā. (upe)
  • Kas neskrien pret kalnu? (upe)
  • Liels, liels mātes pūrs, neviens nevar izcilāt. (zeme)
  • Visi mani min, bet tomēr godina. (zeme)

  • Liela diža istaba, pumupuraini griesti. (debess un zvaigznes)
  • Pilns gaiss riekstu, ābols vidū. (zvaigznes un mēness)
  • Liela, zila villaine pilna baltu zirnīšu. (debess ar zvaigznēm)
  • No jūriņas izpeldēja divi sirmi kumeliņi.
    Vienam bija zvaigžņu sega, otram zelta iemauktiņi.

E-bibliotekā ir pieejamas arī daudzas citas  latviešu mīklas par citām dzīves un dabas norisēm.


Avots: Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija “Mīklas – Izlase”, Izdevniecība: “Zinātne”, Rīga, 1969