
Tu – dzimtais klēpis tiem,
Kas rīta agrumā ar Tavu himnu ceļas.
Kaut dienas ritums pārņēmis nav telpu,
Jau daudzi gatavi ar Tevi vienā elpā iet,
Jo zin, kā Tavu nastu atvieglot.
Jā, vairākums ir gatavi Tev pakalpot,
Ar gaišām galvām un ar stipriem pleciem.
No visas sirds, mēs pateicamies – Tev,
Par to, ka spēj mūs vienmēr savienot,
Kad tas visvairāk nepieciešams.
Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods.
Kas postīdams viņu šausta
Uz pekli, lai rauj to jods..
(R. Blaumanis, daļa no dzejoļa
Tālavas taurētājs)
Dzimtene
Māte katram no mums sava.
Arī dzimtene tik viena.
Senču mantojums, ko tālāk sirdī, darbos, bērnos nesam.
Sargājam kā sveces liesmu,
Mārīti, kas rāpo zāles stiebrā.
Latvija nav vārds vai vieta, tas ir stāsts, kopā savīts gaismas stars.
Zemi, cilvēkus, valodu,
Dziesmu un ticību,
Godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
Dari mūs brīvus-
Garā un pateicībā,
Cilvēka vārda cienīgus
Latviešus
Tēvzemē un pasaulē.
(Velta Toma)
Tad piepildīsies mūsu sūtība
Un pastāvēšana kļūs būtība,
Kaut sadegt mums kā ugunskurā tāsīm.
Mēs zudīsim, kā liktens to ir lēmis,
Bet tautai augt un zemei pildīties,
Pie Latvijas kā mātes sildīties
Gan dzīvajiem, gan tiem, ko kaps jau ņēmis.
(Jānis Sirmbārdis)
neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem
cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!
(Leonīds Breikšs)
Ka piedzimt lemts bij’ Latvijā,
Kur mani katru vakaru
Vējš miegā ieaijā.
Man kāpu priežu sīkstums
Un jūras viļņu spīts
It visās dzīves gaitās
Arvien ir nācis līdz.
(Dz. Inkina-Paegle)
Kas šim laikam licis nākt,
Liec lai mēs un mūsu radi
Šalcam druvā mūžīgā.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Šalc no gada jaunā gadā
Mūžam krāšņāk, varenāk.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Mūžam Tavai saulei pretim
Šalko straumē varenā.
(Leonīds Breikšs)
Kam?
Kam zāle aug viszaļākā,
Un debesis viszilākās?
Kam vasaras visskaistākās,
Bet ziemas reizēm sniegotas?
Kam pāri darīt netīkas?
Kam dziesmas veltam skaistākās?
Kam mīlestībā atzīstamies rāmi
Pat neprasot, lai pretī dod kaut nieku?
Kam vaigu pieglaužam, kad bēdas
Sirdi plosa vētrās bargās?
Kam lūgšanas un ilgu mūžu vēlam,
Kad kopā vienā pulkā stājam?
Tev – Latvija, Tu mūsu.
Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.
Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te – manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja – pērc!
Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.
Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.
(Jānis Ziemeļnieks)
Zaļiem akmeņu grodiem un vecas,
Koka spainis uz vindas pleca,
Zilas nātres uz aizlaistas takas
Un vectēva stādīti bērzi blakus.
Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, –
Nevajag aizmirst vecās un gudrās,
Smelsim ūdeni – dziļo urbumu balvu,
Lai asinis sadzeļ vēsās skudras
Un noskaidro galvu… (Jānis Peters)
Cik gan tā spoža un jauka —
Kā mirdz tā zirnekļa pinumā
Uz rudenī nokopta lauka!
Es brīnos par mākoņiem Latvijā,
Cik skaisti tie pāri mums liecas
Un ietīt blāzmainā mirdzumā
Gan mājas, gan pakalnus tiecas!
Es brīnos par debesīm Latvijā,
Cik dzidri tās staro un silti
Un ietver tik dīvainā atspulgā
Ir dzimtenes pelēko smilti!
Par vēju pat brīnos es Latvijā,
Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!
— Un, ja tu to redzi un izjūti tā,
Vai zemi šo nemīlēt drīksti?
(Antons Bārda)
nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm
un debesīm, kas kopā tur. Kā apmulsis
es noskatos, no malām krusti jūk,
un nojaušu – no tautas malām, no malām
mūsu tauta brūk.
Un kāda dziesma meklē nozudušos vārdus.
Caur nakti saule iemigušā tempļa logos
grūž ugunīgu staru, lai malas dalīdamies
nesadalās, lai vēlreiz nekļūstam par vergu
baru.
(Anšlavs Eglītis)
Divas krāsas karogā,
Trīs vārdi lūgsnā mums skan,
Dievs svēti Latviju!
Kad manas Dzimtenes laukos.
Vējš valsi sniegotu dej
Un slaidos karogu mastos
Sārtbaltas liesmas jau skrej,
Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.
(Vilis Plūdons)
Īsi spēka dzejoļi par dzimteni bērniem un pieaugušajiem
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
(Ojārs Vācietis)
Divu roku platumā.
Mīļa mana tēvuzeme
Divu roku siltumā.
Dziļa mana tēvuzeme
Visa mūža garumā.
(Knuts Skujenieks)
Latvijā es elpoju,
Latvijā es cerēju,
Jaunu, skaistu Latviju.
(Kārlis Skalbe)
Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt.
Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.
(Jānis Jaunsudrabiņš)
Mūsu valsts un brīvā slava.
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
(Aleksandrs Čaks)
Priekš divām Latvijām mums zemes trūkst
Kā bērns no vienas mātes dzimst, ne divām,
Tā mums ir viena māte Latvija.
(Rainis)
Darbs – mūsu dzīvība,
Drosme un brīvība,
Topiet jūs Latvijai
Pamats un spēks!
Jūra kā viļņus veļ,
Ozols kā galvu ceļ –
Stipra, lai aug un zeļ
Latvijas valsts!
(Kārlis Jēkabsons)
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
(Pēteris Brūveris)
Un rudākais rudzu lauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu skaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
(Laimonis Vāczemnieks)
Buries pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa, buries.
Kur ies mana tauta,
mana dūša tur ies.
Turies debesīs un zemē,
mana nolemtība, turies.
(Ojārs Vācietis)
Kam skaistākas dziesmas, lai dzied,
Kā zemi pie dzintara krasta,
Kā zemi, kur ābeles zied.
Tā zeme ir dzimtene mana,
Te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
Šo zemi par Latviju sauc.
(Anna Sakse)
Patriotiska dzeja par tēvzemi
Savu karogu, dēls, tev es nododu:
Klāt vecums stājas –
Ņem viņu un nes to tālāku,
Kā latvim klājas.
Lai vienmēr paliktu balts un tīrs
Tas mums par slavu,
Dēls, nes to ar godu kā goda vīrs
Caur dzīvi savu.
Un kad te ar pienāk reiz mūža riet
Un spēki plokas,
Tad baltu un tīru, dēls, tālāk to sniedz
Sava dēla rokās.
(Vilis Plūdonis)
Dievs, svētī Latviju,
Mūs` dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs` Latvijā!
(Baumaņu Kārlis – Latvijas himna)
Kurp tavi prāti traucas, draugs,
Kur domas lidinājās?
Jel nevaicā. Sirds sāpēs sauc:
Kaut drīzāk tiktu mājās!
Tur katrs savā darbā stās,
Tur atgūsim mēs spēkus
Un visus senču tikumus.
Dievs piedos mūsu grēkus.
Kas cilvēks ir bez dzimtenes,
Bez tēvijas bez mājām?
Tik puteklis un pameslis
Zem svešu tautu kājām.
(Jānis Jaunsudrabiņš)
Še, kur līgo priežu meži,
Esmu dārgām saitēm siets.
Šī ir mana tēvu zeme,
Esmu dzimis gaujmaliets.
Svešās zemēs esot jauki.
Daudz, jo jauki brīnumi.
Augsti kalni, plaši lauki,
Greznām puķēm rotāti.
Bet, kas svešas zemes, salas
Man ar savu greznumu,
Ja es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu.
Sveika, Gauja! Plūsti knaši
Tur, kur Baltā jūra iet!
Gadu simteņiem, lai braši
Latvju tauta zeļ un zied!
(Rieteklis)
Kādreiz sirds man krūtīs saka tā:
– Ja tu alksti mērķa augstākā,
Mērķa, svētāka par kuru nava,
Ej un kalpo dzimtenei un tai,
Spēkus ziedojot kā vienīgai,
Sadedz viss, jo tā jau – māte tava.
(Antons Bārda)
Tur zaļajām lapām pilnas ceļmalītes
Un zālē klusi smaržo kumelītes.
Vai asaras, ko bāra bērni sēja,
Vai rasa, kura nāk un zūd bez vēja,
Uz visām laām zelta sirdis zvīļo:
Tās tevi piemin vēl un mīļo.
Ikkatris mazais zieds dveš tevim: Nāc!
Ja slims tu esi, tiksi dziedināts..
Tur zālē klusi tiktos galvu likt
Un sapņojot dzimtenes debesīs tikt,
Atvērtās dzimtenes debesīs tikt..
(Kārlis Skalbe)
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kad drošs par viņu krīt,
Lai mūžam zelt un plaukt Dievs ļauj tai
Un saulei liek pār mūsu druvām līt.
Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.
Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
Vairs mūs neviens kā apsveic druvas šīs,
Gar kurām augšpu slejas bērzu ciltis
Un alkšņi šalcot veras debesīs.
Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
Lai šo ikviens sev pirā vietā liek:
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.
(Leonīds Breikšs)
Svešu maizi es laužu –
Deg mana delna.
Kaut būtu tā, Latvija,
Tava zeme melna!
Es bāztu to mutē,
Tā būtu man salda,
Zeme no Latvijas
Velēnu galda.
Tās būtu dzīres,
Kur vēlētos lūgta,
Ne sveša maize,
Kas deg un ir rūgta.
(Zinaīda Lazda)
Šo domaja, to domāja,
Sveši ļaudis daudz domāja.
Ko domāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedomā!
Tev jādomā: laiks atnāks,
Kad ikkatris domāt sāks.
Šo runāja, to runāja,
Sveši ļaudis daudz runāja;
Ko runāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nerunā!
Tev jārunā: visi cieš,
Lai ar visi līdzi spriež.
Šo darīja, to darīja,
Sveši ļaudis daudz darīja;
Ko darīja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedari!
Tev jādara sevis dēļ,
Lai var dzīvot ilgi vēl!
Šo dziedāja, to dziedāja,
Sveši ļaudis daudz dziedāja;
Ko dziedāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedziedi!
Tev jādzied: tauta zied,
Ja tā tēvu dziesmu dzied!
(Andrejs Pumpurs)
Tur zinu tevi, zeme senā,
Kur lejas zaļo, meži šalc,
Tur pērkons līksmi jodus dzenā
Un saules prieks nāk sirdī salds.
Tur dzirdu tevi, senā daina,
Kad uguns mirdz un līgo skan,
Tad burvība šo dīvi maina,
Tiek dvēsle atkal jauna man.
Tur varoņiem un senčiem dusa,
Tur jaunas ciltis cīņā iet;
Tā latvju zeme, kura klua.
Tā latvju tauta, kura dzied.
(Jānis Akuraters)
Pa mazu lauku ceļu gāju,
Kur vasara visapkārt zied,
Un draugus tālē iedomāju,
Kas tumšu sāpju ceļu iet.
Daudz mocekļu bij izredzētu
Tev mana mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu
Čukst sāpju stundā: “Latvija!”
Zied balti visas ceļa malas,
Ik solī ceļos nomestos..
Še gribētos man klusi lūgties,
Lai Dieva roka sarga tos!
(Kārlis Skalbe)
Kas šim laikam licis nākt,
Liec, lai mēs un mūsu radi
Šalcam druvā mūžīgā.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Šalc no gada jaunā adā
Mūžam krāšņāk, varenāk.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Mūžam Tavai saulei pretim
Šalko straumē varenā.
(Leonīds Breikšs)
Dzejoļi par dabu
Es brīnos par sauli Latvijā,
Cik gan ta’spoža un jauka –
Kā mirdz tā zirnekļa pinumā
Uz rudenī nokopta lauka!
Es brīnos par mākoņiem Latvijā,
Cik skaisti tie pāri mums liecas
Un ietīt blāzmainā mirdzumā
Gan mājas, gan pakalnus tiecas!
Es brīnos par debesīm Latvijā,
Cik dzidri tās staro un silti
Un ietver tik dīvainā atspulgā
Ir dzimtenes pelēko smilti!
Par vēju pat brīnos es Latvijā,
Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!
Un, ja tu to redzi un izjūti tā,
Vai zemi šo nemīlēt drīksti?
(Antons Bārda)
Kam savu dziesmu es dziedu?
Es dziedu to smilgām un zālei.
Un paceplīšiem uz zara.
Un vējam. Un zilajai tālei.
Un kūpoša lazdu krūma
dzeltenajam puteklītim
un sūnu lācīšam zaļam.
Un dziestošam auseklītim.
Un baltajai brīnumu pilij,
kas zvaigznēs un ugunīs visa.
Un neprātam, spāru, kas rauca.
Un sirdij, kam gaisma dzisa.
(Fricis Bārda)
Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
Savu tēvuzemi vēro tā,
Ka lai viņas mīļā, mīļā seja
Mūžam paliek tavā atmiņā.
Tad tu vari svešās malās doties
Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts,
Tēvuzemei nekad nezudīsi,
Jo kā talismans tā būs tev līdz.
Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm,
Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.
Lai šās lokanās un maigās skaņas
Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.
Tad kā vīrs tu vari svešām balsīm
Savas ausis plaši vaļā vērt, –
Mātes valoda tev būs tas zobens,
Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.
(Jānis Jaunsudrabiņš)
Un atkal šai gravā,
Kā citkārt, es sēdu;
Un atkal man viegla,
Tik viegla top krūts.
Pār galvu šalc lapas,
Pie kājām dej ēnas,
Un apkārt viss zaļo,
Un smaržo, un zied.
Bet tālāk, pie strauta,
Zeltlakstīgala
Dzied ārijas savas,
Ka dvēsele maigst.
Un tālāk vēl, lejā,
Šļaukst Mēmeles viļņi,
Un, ganoties lankā,
Zirgs vientulis zviedz.
Kluss, nomaļš, jauks stūrīts
Dabas puķainā klēpī, –
Te sapņot sirds, vari
Un laimību gūt.
(Vilis Plūdonis)
Secinājumi un ieteikumi
Katram no mums ir savs dzejolis par Latviju vai dziesma, kas ir pati tuvākā un mīļākā. Māra Zālīte, Ojārs Vācietis, Vilis Plūdonis, Kārlis Skalbe, Leonīds Breikšs, Rainis, Fricis Bārda – tie ir tikai neliela daļa no Latvijas apdzejotājiem. Arī jaunajā paaudzē ir savi dzejnieki un, iespējams, arī Tevī slēpjas dzejnieks tikai jāķeras pie rakstīšanas.
Latvija ir brīnumskaista zeme ar četriem atšķirīgiem gadalaikiem. Visos ir savs jaukums un daiļums, kas sasilda sirdi. To labāk var saprast tie, kuriem liktenis lēmis kādu laiku padzīvot svešumā. Sumināsim mūsu mīļo Latviju.
NODERĪGI PAPILDINĀJUMI