Ziemassvētku pantiņi un dzejoļi maziem un lieliem

Noderēs skaitīšanai pie eglītes vai apsveikumiem draugiem un radiem. Priecīgus svētkus!


 

Ziemsvētkos

Vizuļo istabā puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemsvētki brauc.

Nomirgo kumeļiem sudraba groži,
Zvaniņiem skanot, kamanas stāj;
Eglītēm iedegas svecītes spoži,
Ziemsvētku vecītis draudzīgi māj.

Atveras gaidītie dāvanu maisi,
Bērniem līksmi pukstēt sāk sirds:
Pilna ar prieku top zeme un gaisi,
Ziemsvētku zvaigzne pār pasauli mirdz.
(Nikolajs Kalniņš)

Ticība

Es ticu, ka ir debesis,
Kur laimes bērni mīt,
Kur saulīte daudz spožāki
Un mīlīgāki spīd.
Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk
Un daiļu sapņu pasauli
Ap sevi radīt sāk.
Es ticu, ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz;
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?
(Jānis Poruks)

Ziemas svētku vakarā

Zinu tavu domiņu:
“Ziemas svētku vīriņ, nes
Saldumiņus – konfektes
Pilnu, pilnu somiņu!”

Var jau našķot mazuliet,
Bet man tomēr labāk šķiet:
“Vīriņ, zaļu bārdiņu
Ziemassvētku vakarā
Ieliec bērna somiņā
Daudz, daudz mīļu vārdiņu.
-Saldumiem ir mūžiņš īss,
Mīļi vārdi nezudīs.”
(Eduards Treimanis-Zvārgulis)

Mirdz svecītes

Mirdz svecītes, taš drīzi dziest.
Kūp griestos smaržīgi tvaiki,
Un kūtīs siltas jūtas briest.

Kā prieka zvaigznes logos mirdz,
Nāk atmiņā Bētlemes laiki,
Un klusi gavilē mazās sirds.

Aiz sniega klajotnēm, tumšs, kur sils,
Tur mazā eglīte sala;
Nu deg tā silti, un gaiss top zils.

Mirdz svecītes, tās drīzi dziest;
Bet gaismai nava gala,
Tā atnāca tik brīdi mums līdzi ciest.
(Jānis Poruks)

Mežā – ap Ziemassvētkiem 

Egles zaļajās rokās tur sniegu,
Meža klusums kā lūgšanas skan;
Mazu dziesmiņu – gaišu un liegu
Bērzu tāsīs tiktos ierakstīt man.

Lūk – jau apkārt paegļi sanāk,
Sīkā zālīte – skatās un brīnās,
Pati ziema raugās dvēselē manā,
Debesu acis paverot smīnā.

Sniegs tik gluds kā svētdienas galdauts,
Tīri žēl viņā iemīt man pēdu,
Tādēļ – domas atlaidis maldos,
Ilgi mežā uz celma es sēdu.

Egles zaļajās rokās tur sniegu,
Meža klusums kā lūgšana skan;
Mazu dziesmiņu – gaišu un liegu
Bērzu tāsīs tiktos ierakstīt man.
(Leonīds Breikšs)

Rūķīši un meža vecis 

Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu
apvēlušās, veļas.
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties!
Rau, rau, kur tie iz paegļiem jau ceļas!

Olektgari vīriņi,
Sprīdi gari uzači,
Baltu tāsu micītes,
Brūnu sūnu biksītes.
Divi pulkos stājas;
Ņirb pa gaisu kājas.
Sniega vāli veļas,
Skanšu vaļņi ceļas.
Šņāc bumbas tvirtas,
Plīvo matu cirtas.
Klaigas un brēka:
Ņemas, cik spēka.
Kā vaigā zied tvīksme!
Kāds prieks! Kāda līksme!
Hallo! Heida!
Bravo! Urrā!

Te rupja balss no meža malas sauc:
“Tas tak par daudz!
Vai tā jūs man te kāršat spilviņas?
Un tinat tāstiņas?
Un gaiņājat no mājām žagatas?
Tik blēņas jums un niekošanās rūp,
Tūlīt uz Lāča purvu lasīt lāčsūnas!..”

To dzirdot, pikotāji skrien un klūp,
Kur kurais patapdams:
Cits paegļpudurā,
Cits koka dobumā,
Cits rudzrugāju rudens aparā.
Un, lielās, zaļās acis bolīdams,
Un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Mežavecis atkal meža biezumā,
Un atkal tukšs un kluss ir klajumā;
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pa lauku laukiem zaķis aizļinkā..
(Vilis Plūdonis)

Ziemassvētku gaidās

„Māsiņ, vai tu zini ko?
Nestāsti tik citiem to!
Eglīti jau rūķītis
Mums uz svētkiem atnesis.
Nejauši to ieraudzīju
Vakar es, kad laukā biju:
Malkas šķūnītis bij vaļā,
Skatos – eglīte stāv zaļa.
Nu vairs, māsiņ, šaubu nav:
Ziemassvētki klātu jau.”
„Nu tu tiešām redzēji?”
„Vai tad tu vēl netici…
Tad vēl citas jaunas ziņas:
Māte ceps ar’ zaķaustiņas!
Piparraušu necepšot:
Tie tik zobus maitājot.”
„Man gan piparrauši garšo…”
„Jā, un cik tie jauki smaršo!…”
„Brālīt! iesim palūgties
Māmiņai, lai cep ar’ tos!”
(Vilis Plūdonis)

Ziemassvētku jūtas

Ziemasvētku jūtas
Neizteicamās,
Pildāt visas sirdsis
Pilīs, būdiņās!

Ziemassvētku līksma,
Debess sūtītā,
Apmeklē tu visus,
Kas mīt skumībā!

Ziemassvētku zvaignze
Lai pār visiem mirdz!
Miers, lai ir virs zemes,
Miers iekš katras sirds!
(Vensku Edvarts)

Ziemassvētku vakarā 

Pa sniega laukiem ziemas naktī bālā
No baznīcas mēs reizi nācām, māt.
Tas ir tik sen jau pagājībā tālā,
Cik prātam grūt turp atkal aizdomāt.

Kad paguru, tu mani klēpī nesi,
Un, skatoties, kā zvaigznes gaiši mirdz,
Es domāju, cik mīļa tu man esi,
Cik labi man pie tavas siltās sirds.

Bet tad caur zvaigžņu bezgalīgo telpu
Kāds savāds tēls pie manis liecās klāt,
Es nāves bailēs aizturēju elpu
Un, acis aizdarījis, saucu: “Sargā mani, māt!”

Pa sniega laukiem ziemas naktī bālā
Tu stāvēji kā sargs pie manis klāt.
Tas ir tik sen jau pagājībā tālā,
Cik prātam grūti turp atkal aizdomāt.
(Jānis Ziemeļnieks)

Ziemassvētki

Meža tētiņš ar garu bārdu,
īsām kājām tantaļu, tuntaļu
Aizskrēja, nocirta Ziemsvētku eglīti,
Iesprauda zvaigznīti pašā galā.

Nocirta, ielika rakstītās kamanās.
Sešus briežus tām priekšā jūdza,
Sešas stirniņas blakām skrēja,
Seši vilki no pakaļas stūma.

Ormanis, lācis, sēdās uz buku,
Satvēra rokās zeltītus grožus.
Putniņi bariem pa priekšu laidās,
Žagata, mēlnese, visiem pa priekšu,
Visu, ko zināja, izpļāpāja.

Vāvere nesa zeltītus riekstus,
Platace pūce svecītes dedza,
Melnais krauklītis, līkdegunis,
Cepa Ziemsvētku kreņģelīšus.

Dzilna pakāra čiekuriņus,
Dzenis un sīlis, un cielaviņa
Nesa raibumu raibumiņus,
Visādus krikumu krikumiņus.

Zvirbulis, nabadziņš, pelēkās biksītēs
Skrēja nopakaļis, birumus lasot,
Ezīts zem kamanām pukšķināja.

Grūti bij vīrelim, līdzi skrejot:
Kājas pa īsu, kažoks pa smagu.
Grib-grabu! grab-grabu! rakstītās kamanas
Iebrauca sētā — Ziemsvētki klātu!
(Aspazija)

Ziemassvētki 

Visu gadu bērniņi gaidīja,
Nu Ziemassvētki atnāca!
Jau visur dedzina eglītes,
Mirdz vienās guntiņās pazares;
Spīd svecītes, zilas un sarkanas,
Un kādas tur saliktas mantiņas!

Un lellīte ar! – rozā kleitiņa!
Ak, ak, nu es būšu tai māmiņa;
Es šūpulīti to ieguldīšu,
Es negantās mušas projām dzīšu,
Un dziesmiņas es viņai dziedāšu
Par zelta sapnīšu valstību!

Tas ir man, ko tirgū tik apskatījos,
Par ko pat sapņos padomāt bijos!
Ij Antiņš saka: “Labs svētku tirdziņš!
Man tas, kas visvairāk tīk, – šis zirdziņš!”
Lai Antiņš! Man sirsniņa priecīga:
Man Ziemassvētki lellīti atnesa!
(Rainis)

Ziemassvētki

Egļu skuja, priežu skuja
Negulēja,
Gaida dižu Ziemassvētku
Vizināt.

Ziemassvētki iekrituši
Kupenās.
Baltas saules lūkotāji
Sasaluši.

Nāciet, ļaudis, palīdziet,
Atraisiet,
Kumeļiem, pajūgiem
Palīdziet!
(Zinaīda Lazda)

Īsi un gari Ziemassvētku dzejoļi bērniem

 

Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu.
Sētā nāk rūķītis
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns –
Bet kur tas bij bijis,
Gaiši iedegās guns.
(Vilis Plūdons)

Eglīte, māsiņa
Eglīte, māsiņa,
Ziemassvētku vakarā,
Cik tu gan skaista un cēla!

Tu mūsu vidiņā
Priecīgo pulciņā,
Kamēr nāk naksniņa vēla.

Laukā mirdz zvaigznītes,
Zaros tev svecītes.
Prasi, kur mana rota?

Eglīte, māsiņa,
Tā manā sirsniņā –
Cerība, tevis dota.
(Herberts Dorbe)

Ziemassvētku rūķi

San kā bites vēji liegi,
Viegli laižas mīksti sniegi,
Svētkus gaidot, zeme salta
Top kā kupena drīz balta.

Vizmo ziemas ceļi tīri,
Brien pa kupenām šurp vīrit:
Bārdas garas, paši sīki,
Maisus nesot, gluži līki.

Zvani dūc, skan līksmi dziesmas,
Eglīteš mirdz sveču liesmas.
Visur gaida rūķu saimi
Nes tie dāvanas un laimi.
(Nikolajs Kalniņš)

Īsās dienas

Kā raucas balta dieniņa,
Arvien, arvien vēl īsāka!
Vēl melna nakts, kad jāceļas,
Vēl pusdiena, kad satumstas –
Un raucas vēl!
Un raucas vēl!

Nu nebēdā, nāks ziemsvētki!
Būs beigti tumsas biedoņi.
Tik eglītes vien dedzinat!
Ij saulīti tad iedegsat, –
Un diena augs,
Un diena augs!
(Rainis)

 

Ziemas miegs

Zaķēns mežā ezi sauc:
Kur gan palicis mans draugs?
Sniegi snieg un puteņo!
Kā lai tagad atrod to?

Vāverīte kokā smej:
“Velti draugu meklēt ej.
Kamēr sals un kamēr sniegs,
Ezim mežā ziemas miegs”.
(Dzidra Rinkule Zemzare)

Ziemsvētku vīriņš
“Tu, papu, saki man taisnību,
“Kā ir ar to Ziemsvētku vīriņu?
“Vai Ziemsvētku naktī viņš tiešām nāktu:
“Labos balvotu un ļaunos maisiņā vāktu?”

— “Nu, kā tev pašam tā lieta šķiet?” —
“Man pašam šķiet, ka tā nevar iet:
“Dot visiem balvas, — tur vajadzētu kaudzi,
“Jau “bērnu rītos”, cik tur bij daudzi!”

— “Nu, viņam varbūt ij kaudzes ir.” —
“Bet kā tad viņš labos no ļauniem šķir?”
— “Nu, varbūt skolotājs viņam to saka.” —
“Tad jānes tam visa liecību paka!”

“Un pērn mūsu naskākais Jānītis
“Nekā no viņa nav dabūjis.”
— “Nu, aizmirsās.” — “Ak tavu miega mici!
“Bet, papu, vai pats tu tam vīriņam tici?”

— “Ko es? Tās balvas tik bērniņi rod.” —
“Bet papu, man liekas: tu pats man tās dod.” —
— “Nu ko?” — “Tad šoreiz es būšu tas vīriņš,
“Tev došu, ja turēsies rātns un tīriņš!”
(Rainis)

Eglīte – Princese
Ziemsvētku eglīte
Mežiņā stāv un smaida,
Sapņu pilna galviņa
Nez ko gaida.

Sudraba mēnesi
Eglīte kar sev zaros,
Zelta zvaigznītēm
Mirdzina staru staros.

Dimantsniega plīvurī
Eglīte sedzas,
Zaļa zīda svārki
Cauri redzas.

Eglīte – ziemsvētku princese –
Sēd uz godības galda,
Visapkārt pilsgalma ļaudīs
Svinība valda.

Pārsteigti visi ļautiņi,
Cik princese eglīte skaista!
Eglīte tūkstots svecītēm
Spožumu laista.

Saldi eglīte sapņo,
Bet vai tā domā:
Nocirstai jātop – pirms nāk
Princeses lomā.
(Rainis)

Vai tu zini, egīte?

Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.

Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.

Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
(Dzidra Rinkule-Zemzare)

Ziemassvētkos
Māmiņ, es vismīļāk ziemā
aizbrauktu tai tālā ciemā,
kur reiz mita vecmāmiņa.
Varbūt mūs vēl gaida viņa?

Klausies, skries mums kumeļš ašais
putenī, lauks būs plašais
bieza, balta ziemas sega
Logā uguns degs kā dega.

Gaidīs mūs, vērs durvis plati
mīļā vecmāmiņa pati!
Skaus un sildīs savās plaukstās
mūsu plecus, rokas aukstās.

Tēju cels no krāsns iera
padzert dos, pirms ies pie miera.
Pasaku par labo rūķi
gultā teiks un zelta pūķi..

Rītā Ziemassvētki būs,
vecmāmiņa gaidīs mūs.
(Velta Toma)

Eglīte

Mežā auga eglīte
Citām eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniegu taku.

Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.

Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājās.
Kuplaste – žēl! – aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.

Ko var darīt – pārnesām
Eglīti vien mājās,
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.

Tagad viss te jauks un skaists –
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl ka nav še vāveres!
(Pēteris Sils)

Ziemas prieks
Māmiņ, baltā ziema klāt,
Iešu Duksi vizināt!. . .
Duksis pretī spirinās,
Nesēd Andra kamanās,
Māmiņ, baltā ziema klāt,
Iešu Duksi vizināt!. . .
Duksis pretī spirinās,
Nesēd Andra kamanās,

Bet, kad tās no kalna skrej,
Līdzi lec un jautri rej.
Ezeriņš, raug, aizsalis
Lejā viz kā spogulis.

Tur jau puikas slidinās.
Sniedziņš lēni lidinās. . .
Un pār visu maigs un liegs
Viegli dvašo ziemas prieks.
(Kārlis Skalbe)

Ziemassvētku ticējumi

Ziemassvētku ticējumi

Latviešiem ir daudzi ticējumi par Ziemassvētkiem (attiecības, mīlestība, nauda, laika prognoze). Noskaidro, kas gaidāms.

Ziemassvētku tautasdziesmas

Ziemassvētku tautasdziesmas

Latviešiem ir daudzas un skaistas tautasdziesmas skaitīšanai Ziemassvētkos pie eglītes. Ar tām var izlīdzēties, ja nav laika mācīties dzejolīšus.