Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir vieni no iemīļotākajiem svētkiem jau gadsimtiem ilgi. Par to nozīmību liecina daudzās tautasziesmas, kas veltītas šim laikam un ar to saistītajām tradīcijām. Mūsdienās ar tautasdziesmu var izlīdzēties reizēs, kad jādodas pie eglītes pēc dāvanas, bet neviens kārtīgs dzejolis nenāk prātā.

Pūti, pūti ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā,
Klētī pūti miežus, rudzus,
Stallī bērus kumeliņus.
Sudrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi
Sudrabiņu vizināja.
Visa laba barībiņa,
Ko ēd svētku vakarā.
Zirņi, pupas, kāpostiņi,
Vēl cūciņas šņukurītis.
Vai, lielie Ziemassvētki,
Ilgi nāca, drīz aizgāja,
Ilgi nāca, drīz aizgāja,
Ne nedēļas negaidīja.
Ziemassētki, Ziemassvētki,
Sen mēs jūs gaidījām,
Atnācāt, aiziesiet
Pēc trijām dieniņām.
Paldies saku Dieviņam,
Nu atnāca Ziemassvētki;
Dievs, lai dod veselību
Lieldieniņas sagaidīt.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Tekat, bērni, saņemat
Basajām kājiņām.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Pīrāgam nabagam,
Abi gali apdeguši.
Padziediet, bālēliņi,
Ar savām māsiņām,
Ir bitīte padzidāja
Ziemassvētku vakarā.
Skali grab, skali grab,
Kas tos skalus grabināja?
Ziemassvētki grabināja
Speķa raušus gaidīdami.
Dedziniet gaišu guni,
Laidiet Dievu istabā.
Dieviņš gāja pār kalniņu
Sudrabotu mētelīti.
Sen dzirdēju, nu redzēju
Ziemassvētku kumeliņu.
Līdz zemei krēpes vilka
Ledainām kājiņām
Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādi brauca budēlīši.
Purva dzērve, meža lācis,
Visupēc baltā nāve.
Nāc māsiņ, ciemoties
Ziemassvētku vakarā.
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūkas šņukurīts.
Simtiem cepu kukulīšu,
Ziemassvētkus gaidīdama.
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemassvētku vakarā.

 

Kas tur kliedza, kas tur sauca
Aiz Daugavas siliņā?
Zaķīts pūta ledus tauri
Ziemassvētkus vēstīdams.
Ko tie ciema suņi rej,
Pie vārtiem sasēduši?
Tur sabrauca Ziemassvētki
Rakstītām kamanām.
Iesim bērni, čigānos
Ziemassvētku vakarā.
Dos mums ēst, dos mums dzert,
Dos naksniņu pārgulēt.
Gausi nāca, drīz aizgāja
Tie bagāti Ziemassvētki.
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Iet pār kalnu dziedādami.
Kur bijāt, Ziemassvētki?
Kur naksniņu gulējāt?
Aiz kalniņa lejiņā;
Tai mazā sētiņā.
Ļaudis ēdā, ļaudis dzēra,
Dievs aiz loga klausījās,
Dievs aiz loga klausījās,
Vai Dieviņu pieminēja.
Eita prom, Ziemassvētki,
Ar savām karašām,
Es gaidīšu Lieldieniņas
Ar baltām oliņām.
Ai,bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši.
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā
Svētki nāk, svētki nāk,
Ko tie svētki atnesīs? Cūkas ausi, tauku gaļu,
Baltas maizes kukulīti.
Padziedati, bāleliņi,
Ar savām māsiņām;
Ir bitīte padziedāja
Ziemassvētku vakarā

 

Ziemassvētku tautasdziesmas ir pārdzīvojušas gadu simtus, iespējams, pat tūkstošus. Tās ir skaitītas no paaudzes paaudzē un atzītas par labām esam. Par to esamību mūsdienās lielā mērā varam būt pateicīgi dainu tēvam Krišjānim Baronam. Ikdienā tautas dziesmu skaitīšana notiek reti un var likties, ka tās ir izgājušas no modes. Par laimi viss nāk un mainās, bet svarīgākais paliek. Arī kokles spēle pirms 30 gadiem bija ļoti maz izplatīta, bet šobrīd tā piedzīvo atdzimšanu. Varam prognozēt, ka jaunās paaudzes, tiecoties atgriezties pie senču saknēm, nākotnē atdzīvinās arī tautasdziesmu darināšanas un skaitīšanas tradīciju.