Elēģija ir lirikas žanrs, kurā dzejoļi vai dziesmas tiek rakstīti ar skumju noskaņu.
Termins radiem no sengrieķu vārda “elegos” (dziesma, melodija). Vāciski – Elegie, franciski – élégie. Latvieši adaptējuši šo vārdu mums tuvākā formā un sauc par “elēģija”.
Iespējams, būsiet lasījuši elēģiju kādam notikumam, zaudējumam karā, nozīmīga cilvēka nāvei, mīlestības zaudēšanai vai izpratnei, ka dzīve tuvojas rietam. Vēsturiski tiek pieņemts, ka pirmie šādā stilā sāka rakstīt senie grieķi pirms vairāk kā 2700 gadiem.
Latvijā elēģijas rakstīja Fricis Bārda, Aspazija, Rainis, Aleksandrs Čaks, bet no jaunāku laiku dzejniekiem Jānis Ziemeļnieks, Austra Skujiņa u.c.
Aleksandra Čaka dzejolis “Elēģija”
A.Čaks ir viens no daudziem latviešu dzejniekiem, kas pievērsušies elēģiju rakstīšanai un tieši šādā vārdā arī nosaucis vienu no dzejoļiem.
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.
Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.
Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaržo siens.
Identisks nosaukums ir arī Raimonda Paula komponētajai (J. Petera vārdi) dziesmai “Elēģija”. Oriģinālā dzied Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Noklausieties un pavērojiet, vai šī dziesma raisa jums skumjas noskaņas? Vai tā atbilst savam nosaukumam?
Papildus informācija un avoti:
- Nacionālā enciklopēdija. Elēģija. Sk. internetā: https://enciklopedija.lv/skirklis/34418
