– Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari –
rudzulauku un pienenes ceļmalā,
un visgarāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk.
Kad aizmigšu – būsi tik labs tak, vai nē?
Man dārzā, zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.
Un, kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties…
Bet zeme tik cieta, un viņam varbūt
būs zaļo galviņu pacelt grūt,
tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!…
Bet, zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt…
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts…
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
(Autors: Fricis Bārda. Dzejolis “Maza cilvēka vakara lūgšana”)
