Latvijas dzimšanas diena – 18. novembris ir visas valsts nozīmīgākie svētki. Bez mūsu senčiem, viņu drosmes, asinīm un gribasspēka mums šobrīd nebūtu neatkarīga Latvija. Daudzi no viņiem krita, lai mēs dzīvotu.

Sagatavosimiem šim 18. novembrim ar jaunu apņemšanos. Neprasīsim bērniem, lai tie mācās dzejoļus, bet iemācīsimies paši. Apsveikumi valsts svētkos, ko skaita pieauguši vīri un sievas ir daudz spēcīgāki, jo tiek skaitīti ar izpratni un patiesām emocijām. Bērniem šie dzejoļi vairumā gadījumu ir obligāts pienākums, bet zināšanas par notikumiem, kas ļāva izveidot savu valsti ir ierobežotas.

Dievs svētī Latviju!

Zemāk esam apkopojuši spēcīgākos no zināmajiem dzejoļiem, ko skandināt valsts dzimšanas dienā. 


Tu esi Latvija
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
(Ojārs Vācietis)


Uz ežiņas galvu liku,
Sargāj’ savu tēvu zemi;
Labāk manu galvu ņēma,
Ne kā manu tēvu zemi.


Ja mazmazbērnos tautu saglabāsim,
Tad piepildīsies mūsu sūtība
Un pastāvēšana kļūs būtība,
Kaut sadegt mums kā ugunskurā tāsīm.

Mēs zudīsim, kā liktens to ir lēmis,
Bet tautai augt un zemei pildīties,
Pie Latvijas kā mātes sildīties
Gan dzīvajiem, gan tiem, ko kaps jau ņēmis.
(Jānis Sirmbārdis)


Mūsu asinis šī zeme,
Mūsu valsts un brīvā slava.
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
(Aleksandrs Čaks)


Kur?

Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
(Pēteris Brūveris)


Tālavas taurētājs

Uz Tālavas biezajiem siliem
Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu
Un zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumbrā lien.

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!” –

„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šauta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koka galotne trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākš, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun.

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazarēm.
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.
(Rudolfs Blaumanis)


Šī zeme man dārga,
Jo citas zemes nav,
Jo nav arī citu debesu.
Var jau būt, ka kaut kur pa ēteru
Lidinās eņģelīši apzeltītiem spārniem,
Var jau būt, ka kaut kur dod dzert nektāru
No grezniem traukiem, –
Man pietiek, ka uz Latvijas zemes
Eņģeļi ir pārvērtušies stārķos
Un nektāru ražo bites
No pārs hektāriem
Vizbulīšu.
(Roberts Mūks)


Latvieša ticība

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs. –
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā…

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēz varam ciest vēl briesmīgāk:
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
(Leonīds Breikšs.)


Dievs, svētī cīņām mūs! Dievs, svētī miera gaitām!
Lai vienmēr Latvijai mēs gaišas dienas skaitām!
No pašas jūrmalas līdz svešu zemju malām
Lai mierīgs staigā arkls, ko laukiem šiem mēs kalām!
(Leonīds Breikšs)


Es redzēju sav’ bāliņu
Vidū kara līgojam:
Dumjš zirdziņis, zelta segli,
Sudrabiņa iemauktiņi,
Pieci puški aiz cepures,
Sešas zvaigznes zobenam.
No cepures gaisma ausa,
No zobena saule lēca,
No kumeļa iemauktiem
Mēnestiņa ritināja.


Kur zemi lai krāšņāku rastu,
kam skaistākas dziesmas lai dzied,
kā zemi pie dzintara krasta,
kā zemi, kur ābeles zied.

Tā zeme ir dzimtene mana,
te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
šo zemi par Latviju sauc.
(Anna Sakse)


Latvija

Kad domāju par tevi,
Tad sapņi plaukst un atveras kā ziedi;
Zūd smagums viss, gaist sāpes, skumju biedi,
Un dvēsele izplešas līdz bezgalībai.

Līdz bezgalībai izplešas un izjūt,
Ka tava elpa aizsniedz katru vietu;
Cik tālu arī manas ilgas skrietu,
Tavs mīļais tēls vēl tālāk iespēj sniegties..
(Ojārs Zanders)


Maza mana tēvuzeme,
divu roku platumā.
Mīļa mana tēvuzeme,
divu roku siltumā

Dziļa mana tēvuzeme,
visa mūža garumā
(Knuts Skujenieks)


Es Dievam pateicos par to,
Ka piedzimt lemts bij’ Latvijā,
Kur mani katru vakaru
Vējš miegā ieaijā.

Man kāpu priežu sīkstums
Un jūras viļņu spīts
It visās dzīves gaitās
Arvien ir nācis līdz.
(Dz. Inkinga-Paegle)


Turpinājumā lasiet  >> SKAISTUS DZEJOĻUS PAR LATVIJU <<<