Lielākajai daļai latviešu mūsdienu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas ir kā kārtains pīrāgs. Tajā sajaukušies senlatviešu, kristiešu, padomju un rietumu kultūru ietekmes. Tas gan nav nekas neparasts, jo dzīve nestāv uz vietas un ir tikai dabīgi, ka katra nākamā paaudze ievieš savas korekcijas. Protams, katrai ģimenei mēdz būt savas  tradīcijas, ko tā nodod no paaudzes paaudzē, bet vairumā gadījumu būtiskākās pārmaiņas notiek, mainoties valdošajai varai vai reliģijai. Tā, piemēram, padomju režīmā Ziemassvētku svinēšana bija aizliegta un par oficiālām, publiskām svinībām nevarēja būt ne runas. Daļa vecāka gada gājumu ļaužu gan turpināja klusām dziedāt savas dziesmas pie eglītes, taču klusām, lai kaimiņi nenosūdz.. Paši drosmīgākie mācīja senās dziesmas un tradīcijas arī bērniem, bet pārējie samierinājās tikai ar Jaunā gada sagaidīšanu. Turpinājumā aplūkosim kā svētki tiek atzīmēti mūsu dienās.

Mūsdienu Ziemassvētku tradīcijas Latvijā

1. Adventa laiks 

Advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Lai arī vēsturiskā adventes izcelsmei nav precīza skaidrojama, tomēr ir zināms, ka ar to saistītie rituāli tika veikti jau pirms vairāk kā 1500 gadiem. Kristieši adventa laikā mēdz izvēlēties ēst mērenāk un gavēt vienu vai vairākas reizes nedēlā, cenšas runāt mazāk un nododas apcerei.

ziemassvētku tradīcija_adventa laiks

No redzamākajām tradīcijām obligāti jāpiemin adventes vainaga veidošana. Tradicionāli Latvijā vainags tiek veidots no egļu, priežu vai kadiķu zariem un rotāts ar dažādām dabas veltēm. Mūsdienās, palielinoties pieejamo materiālu klāstam, vainags tiek veidots no visdažādākajiem dabīgajiem (sūnas, niedres, kastaņi, čiekuri, zīles) un sintētiskajiem materiāliem. Kad vainags pabeigts, tajā tiek ievietotas četras sveces baltā, sarkanā vai violetā krāsā. Pirmajā adventes svētdienā tiek iededzināta viena svece, nākamajā divas un pēdējā svētdienā jau visas četras adventes sveces. Šī ir skaista tradīcija, kas patīk gan maziem, gan lieliem. Kristieši tajā saskata Jēzus dzimšanas dienas tuvošanos, pārējie gaida ziemas saulgriežus un tiem sekojošo gaismas uzvaru pār tumsu. Vienīgie pretinieki adventes svecīšu dedzināšanai ir ugunsdzēsēji, kas samērā pamatoti izsaka savas bažas par bez uzraudzības atstātu degošu sveču nedrošību.

2. Apsveikuma kartiņu sūtīšana

Mēs visi vēlamies iepriecināt savus tuvos un mīļos cilvēkus. Laikmetā, kad ikdienas saziņa notiek, galvenokārt, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, Ziemassvētku kartiņu nosūtīšana pa pastu ir veids kā pārsteigt vienam otru. Šīs tradīcijas iedzīvināšana izmaksā ļoti maz, taču sagādā lielu prieku gan sūtītājam, gan kartiņas saņēmējam. Jā, tas prasa vairāk laiku, kā nosūtīt apsveikumu ar sms vai epastā, bet ir cilvēki, kas šādas Ziemassvētku kartiņas glabā visu gadu vai pat visu dzīvi.

ziemassvētku kartiņas

Mūsdienās pieejamas kartiņas ar visdažādākajiem motīviem un pat jau ar uzdrukātiem apsveikuma pantiņiem vai iedvesmojošiem vārdiem. Tiem, kas vēlas sagatavot personīgu sveicienu ir vērts pacensties un a) izveidot kartiņu pašam, b) izdomāt dzejolīti vai vismaz ierakstīt kādu jauku Ziemassvētku pantiņu ar roku. Katrs mēs pazīstam savus radus, draugus, darba kolēģus un paziņas vislabāk un saprotam, kurš sveiciens būtu vislabākais. Ja mammas, tēti, opīši un omītes priecājas par skaistu dzejolīti, tad draugiem varētu patikt pantiņi ar humoru vai atsauci uz kādu pašiem vien zināmu pasākumu vai darbību. Reizēs, kad nekas nenāk prātā un nav laika arī neko meklēt var izlīdzēties ar visvienkāršāko Ziemassvētku apsveikumu – “Priecīgus Ziemassvētkus Tev novēl..” un pierakstīt savu vai visu sūtītāju vārdus.

3. Mājas uzpošana

Mājas tīrīšana un rotāšana ir ierasta procedūra pirms jebkurām svinībām, bet Ziemassvētkos tam tiek veltīta īpaša uzmanība. Sagaidot ciemiņus vai vienkārši gatavojoties svinībām, mēs vēlam svinīgumu ienest arī savās mājās un labākais veids kā to izdarīt ir izmēst visu lieko. Arī savlaicīga iesākto darbu pabeigšana ir ļoti būtiska, lai domas varētu pievērsties ģimenei un pārdomām. Tas nozīmē, ka gatavošanās Ziemassvētkiem ir jāsāk laicīgi. Pretējā gadījumā steiga var sabojāt ne tikai garastāvokli, bet arī visas labās ieceres šiem svētkiem.

Īpašas atmosfēras radīšanai bez jau pieminētā adventes vainaga tiek izmantoti arī egļu zari, puzuri, gaismas virtenes, no papīra izgrieztas sniegpārsliņas un virtenes, engelīšu, rūķīsu, sniegavīru un citas figūriņas. Tāpat tiek izmantotas dažādu krāsu un izmēru sveces un brīnumsvecītes. Iespējas izpausties mājas rotāšanā ir ļoti plašas, taču uzreiz jāņem vērā, ka paši jaukākie Ziemassvētku rotājumi būs tie, ko pagatavosiet paši. Ja ģimenē ir mazi bērni, tad rotājumu gatavošanai ir jāatvēl ilgāks laiks. Mazās sirsniņas mēdz būt ļoti atsaucīgas uz šādu darbiņu veikšanu, taču vēlmes ne vienmēr atbilst reālajai varēšanai. Izveidotās dekorācijas var izvietot pa visu māju un pēc svētkiem ielikt kartona kastēs. Daudzi gan atstāj Ziemassvētku rotājumus vēl vismaz pāris nedēļas, mēnešus vai pat notur līdz Lieldienām, kad mājā ienāk atkal jauni motīvi.

3.1. Ziemassvētku eglītes sagādāšana un pušķošana

Īpašu vietu ikvienā latvieša ģimenē ieņem Ziemassvētku eglīte. Tās atrašana, uzstādīšana un pušķošana ir pasākums, kas tā pa īstam liek apzināties, ka ir pienākuši Ziemassvētki un vēl viens gads tuvojas noslēgumam.

Kā atrast savu eglīti? 

Latvijā par mežu trūkumu sūdzēties nevaram un katram ir dota iespēja mežā atrast savu eglīti. Pat. ka Jums nepieder mežs, ziniet, ka Latvijas Valsts Meži (LVM) katros Ziemassvētkos ļauj iedzīvotājiem ģimenes vajadzībām nocirst vienu eglīti.  Arī kociņa nociršana ceļa malā (pāris metrus no brauktuves) ir labs variants. Ceļa uzturēšanas darbu laikā ceļmalas tiek tīrītas un visas tur augošās eglītes tiek ar speciālo tehniku nozāģētas.

Alternatīvs risinājums vienmēr ir eglītes nopirkšana. Pēdējos gados Latvijā praktiski katrā ciemā ir kāds eglīšu tirgotājs. Atkarībā no kociņa atrašanās vietas un izmēra, cena var svārstīties no dažiem, līdz vairākiem desmitiem eiro. Tradicionāli augstākas cenas ir Rīgā un lielākajās pilsētās, bet laukos viss būs lētāk.

Sekojot jaunākajai modei, tirgotāji mēdz pārdot arī nelielas Ziemassvētku eglītes podiņos. To var darīt, taču, ja plānojat eglīti pavasarī pārstādīt ir jāzina, kā to izdarīt pareizi. Pirmkārt, eglīte ir jāpārstāda gandrīz uzreiz pēc zemes atkušanas. Otrkārt, pims to darīt kociņam ir vajadzīgs adaptācijas periods. Tas nozīmē, ka eglīti nevar uzreiz no istabas nest ārā un stādīt. Vispirms kociņš ir pāris dienas jāpatur vēsākā vietā – verandā, pagrabā, trepēs. Ja rekomendācijas netiek ievērotas, eglīte nokaltīs, jo nebūs ievērots tās augšanas cikls vai arī temperatūras atšķirības būs gluži vienkārši pārāk straujas.

ziemassvētku eglīte - izpušķotaKā uzstādīt eglīti? 

Atkarībā no eglītes izmēra, to var ievietot speciālos turētājos – kājās vai arī izmantot vienkāršākus risinājumus. Ja kociņš ir gana simetrisks, to var likt arī trīs litru burkās vai spaiņos, kas pildīti ar smiltīm vai ūdeni. Šādā veidā skujas ilgāk saglabās svaigumu un pat labi apkurinātā telpā teicami izturēs līdz Jaunajam gadam un pat vēl ilgāk. Galvenais, kam jāpievērš uzmanība, uzstādot eglīti, ir kociņa stabilitāte. Ja nepieciešams spainī var ielikt arī papildus akmeņus vai citus smagus priekšmetus. Kad tas izdarīts, atliek noslēpt Ziemassvētku eglītes turētāju, ko var viegli izdarīt ar papildus egļu zariem, citiem rotājumiem, butaforiskām vai īstām dāvanām.

Kā pareizi pušķot eglīti? 

Labā ziņa – Jūs varat pušķot savu eglīti kā vien vēlaties. Speciāli veikalā nopērkami rotājumi, gaismas virtenes, no salmiem, papīra vai piparkūku gatavotas figūriņas, svecītes un brīnumsvecītes – iespējas ir ļoti plašas. Ļaujiet savai fantāzijai vaļu. Citās ģimenēs vai filmās redzamie Ziemassvētku rotājumi ir tikai šo cilvēku izpratne par to, kā eglīte jādekorē, bet vienots standarts nekur nav rakstīts. Ir novērots, ka cilvēki, kas sākotnēji aizraujas ar Ziemassvētku bumbām pēc vairākiem gadiem mēdz atgriezties pie pamatiem un pušķo eglīti ar dažiem pašu gatavotiem rotājumiem vai piparkūku zvaigznītēm un sirsniņām.

4. Svētku vakariņas vai pusdienas

Gatavošanās svētkiem ir samērā laikietilpīga. Kamēr tiek tīrīta māja un gatavoti Ziemassvētku ēdieni, vakars var ātri pienākt, taču tam tā nav jābūt. Svarīgākos priekšdarbus variet izdarīt jau iepriekšējā dienā un svētku mielasta gatavošanu pabeigsiet jau pusdienlaikā. Šādai pieejai ir vairāki plusi. Pirmkārt, pēc pusdienām būs daudz laiks, ko veltīt pastaigām, spēlēm un dažādām citām aktivitātēm iekšā un ārā. Otrkārt, pusdienās var apēst daudz vairāk un tas ir arī nesalīdzināmi veselīgāk nekā mēģināt apēst deviņus svētku ēdienus nakts melnumā.

ziemassvētku mielasts - vakariņās izvēlies, kas labāk patīk.

Uz galda būtu jābūt vārītiem pelēkajiem zirņiem (ar speķi un sīpoliem) un pupām, piparkūkām, pīrāgiem, štovētiem kāpostiem un vārītiem vai krāsnī ceptiem kartupeļiem. Izvēles iespējas šeit ir ļoti plašas. Mēs vairs nedzīvojam naturālās saimniecībās un lielveikalos varam iegādaties visdažādākos produktus. Gaļas cienītājiem ir vērts sagatavot kotletes, cepeti vai ceptu zivi. Seno latviešu tradīciju cienītāji var pagatavot arī sautētus kāļus un ķirbjus, grūbu putru, sklandaraušus, maizi ar ievārījumu. Svaigumam labi derētu burkānu, biešu, kāpostu un sēņu salāti. Dzeršanai var pagatavot dažādu ogu – brūklenes, dzērvenes, ķirši, zemenes vai kādu citu ģimenē iecienītu morsu. Kārumniekiem vērts pagatavot dažādas smalkmaizītes un kūku apaļā formā (simbolizē sauli kā gaismas nesēju), piparkūkas, kā arī parūpēties par riekstu, rozīņu un dažādu sukāžu krājumiem. No siltajiem dzērieniem var gatavot dažādas zāļu tējas un karstvīnu, taču būtu jāaturas no alhoholisko dzērienu lietošanas.

Tradicionāli Ziemassvētkos ir jāklāj bagātīgs galds un jāēd daudz. Ēdieni, kas paliek pāri no svētku mielasta var tikt notiesāti nākamajā rītā vai nākamajās dienās, turklāt pēc svētkiem tie garšos pat vēl labāk. Dažādus cienastus vienmēr var dot līdzi arī ciemiņiem. Arī tie, kas ir pieēduši pilnus vēderus un neko negrib ņemt, nākamajā rītā ir priecīgi, ka tomēr ir piekāpušies.

5. Ziemassvētku vecītis un dāvanas

Noslēpumainais un pat mītiskais personāžs – Ziemassvētku vecītis, katru gadu ienāk katrā mājā. Tas, cik viņš būs devīgs ir atkarīgs no mājinieku vēlmēm un tā, cik labi viņi ir uzvedušies. Īpašu uzmanību viņš velta bērniem, taču nereti netiek aizmirsti arī pieaugušie, kas vēl pirms pāris vai vairākiem gadu desmitiem arī paši bija bērni.

Kā Ziemassvētku vecītis zina, ko dāvināt? 

Daļā ģimeņu Ziemassvētku vecītis nes katram vienu dāvanu, bet citās vairākas. Saņemamo dāvanu daudzums ir atkarīgs no iepriekšējas vienošanās starp mājiniekiem un tā, cik čakli un paklausīgi esat bijuši šajā gadā. Lai ar dāvanām nenošautu greizi, obligāti vajag rakstīt viņam vēstuli, kurā sīki un smalki tiek izstāstītas savas vēlmēm. Bērniem vēstule Ziemassvētku vecītim būtu jāraksta kopā ar vecākiem, lai viņi var pielabot kļūdas. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka vēstule tiek iemesta pasta kastītē vai palaista pa upi pudelē, bet vecītis nevar to izlasīt. Otrs risinājums ir rakstīt vēstuli un pielikt ar tekstu uz ārpusi pie loga. Šādā variantā vecītis, lidojot garām, var vēstuli izlasīt un vadīties pēc tajā paustajām vēlmēm. Nebūtu labi vēstlē rakstīt lietas, ko grūti vest vai nest. Piemēram, aicinot atvest īstu kosmosa kuģi, māju vai lielu traktoru var nākties samierināties ar mazāka izmēra ražojumu.

ziemassvētku vecītis

Kad dāvināt? 

Latvijā pieņemts dāvanas atvērt 24. decembra vakarā, bet Anglijā un ASV Ziemassvētku dāvanas tiek atvērtas 25. decembra rītā. Pieredze liecina, ka Ziemassvētku vecītis ir spējīgs atnest dāvanas līdz 24. decembra vakaram, bet, ja gribat viņam dot vairāk laiku, atveriet tās 25. decembrī.

6. Ciemošanās

Nekur nav tik labi kā mājās, tomēr ir svarīgi atvēlēt laiku radu un draugu apciemošanai. Izkustēšanās ļauj atsvaidzināt ikdienu un gūt jaunus iespaidus. Ceļošana un ciemošanās Ziemassvētkos ir labs laika pavadīšanas veids. Brīvās dienas ir vairāk kā parastā darba nedēļā un, paņemot darbā pāris atvaļinājuma dienas, var dabūt brīvu veselu nedēļu. Tas ļauj apciemot arī Latvijas tālākajos nostūros dzīvojošus tuviniekus vai pat doties ceļojumā ārpus Latvijas. Uzreiz gan jāņem vērā, ka Ziemassvētki un lētas aviobiļetes ir diezgan nesavienojami jēdzini. Tāpat arī par naktsmītnēm šajā laika periodā var nākties maksāt būtiski vairāk nekā citās dienās.

Tiem, kas nevēlas doties ārpus mājas vienmēr ir iespēja uzņemt ciemiņus pie sevis. Cik ilgu laiku veltīt ciemiņiem – pāris stundas, visu dienu vai pat vairākas dienas – tas jāizlemj Jums pašiem. Svarīgākais, lai, uzņemot viesus vai dodoties ārpus mājas, netiek zaudēta svētku sajūta u ciemošanās nepārvēršas par nogurdinošu pasākumu. Mūsdienu tradīcijas Ziemassvētkos paredz, ka pēc svinībām ir jājūtas labāk nekā pirms tam. Šis nav laiks skaļām ballītēm, pārmērīgai alkohola lietošanai, kliegšanai un trakošanai. Ja tomēr nevēlaties Ziemassvētkos sēdēt mierā un gribat trakot, iespējams, ka Jums piemērotākas ir latviešu senās Ziemassvētku ieražas.

Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas

Senajiem atviešiem, kuru dzīve un pat izdzīvošana lielā mērā bija atkarīga no zemkopības un laikapstākļiem saule nebija vienkārši debesu spīdeklis. Saule tiešā nozīmē bija gaismas un dzīvības devēja. Tā kā ziemas saulgrieži (20. – 22. decembris) ir laiks, kad nakts pamazām sāk kļūt aizvien īsāka, latvieši ar pilnām tiesībām varēja svinēt gaismas uzvaru pār tumsu. Lai atzīmētu šo svarīgo notikumu, svinības nereti ilga trīs un pat vēl vairāk dienas. Līdzīgi kā Līgo svētkos arī ziemas saulgriežos bija pieņemts naktī negulēt un svinēt vismaz līdz rītam.

Ziemas svētkus gaididamis,
Lastu daru alutiņa:
Gan zinaju, ziemas svētki
Trīs dieniņas svētijami.

Gauši nāca, drīz aizgāja
Tie bagati ziemas svētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas-
Iet par kalnu dziedadami.

Ziemas svētki atnākuši, 
Pastaliņu plēsajiņi:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Ne miedziņa neguleju.

Ziemas saulgriežos tika veikti dažādi rituāli un dziemsas, lai izpelnītos dabas spēku un garu labvēlību. Mītiskās pasaules ietvarā šādas darbības bija jāveic, lai nodrošinātu zemes auglību, kā arī pasargātu lopus un cilvēkus no dažādām kaitēm un nelaimēm. Plašākā skatījumā raugoties, saules uzvara pār tumsu tika uztverta arī kā gaišo spēku uzvara pār tumšajiem spēkiem. Ziemas svētkos noslēdzās vecais un sākās jauns saules gads.

1. Pirtī iešana

Pirms jebkuriem svētkiem cilvēki nomazgājas un uzpošas, bet Ziemassvētkos pirtī iešanai bija arī simboliska nozīme. To visbiežāk darīja jau rīta pusē vai pirms svētku mielasta sākuma. Peroties cilvēki centās atbrīvoties no fiziskiem un garīgiem sārņiem un gatavojās jaunajam saules gadam. Praktiskā nozīmē tā bija sagatavošanās turpmākajās dienās gaidāmajām jautrajām svinībām.

2. Mielasts

Lai nākamajā gadā nodrošinātu pārticību, galdā tika celti vismaz deviņi dažādi ēdieni, no kuriem lielākā daļa ir arī neiztrūkstoša svētku galda sastāvdaļa mūsdienās. Ēdieni tika veidoti apaļā formā un likti apaļas formas traukos. Īpaša uzmanība tika veltīta sālij, maizei un svecēm, jo šīs trīs sastāvdaļas simbolizēja mājas svētību. Tāpat netika aizmirsts par pelēkajiem zirņiem un pupām (jāapēd, lai nav jāraud), zivi (nauda), cūkas šņukuru (laime), štovētiem kāpostiem (spēks), kāļiem, ķirbjiem, bietēm, burkāniem, dažādiem gaļas ēdieniem, raušiem un citiem labumiem, kas bija pieejami. Ziemas saulgrieži bija tā reize, kad saimnieks no apcirkņiem ņēma ārā visu to labāko, ko saime gada laikā bija iekrājusi. Klāt tika piedzerts alus, kvass, rūgušpiens, tēja vai ar ogām un medu saldināts ūdens.

Saimniecei bija jālūkojas, lai galds nekad nebūtu tukšs. Tā kā sviības ilga trīs un vairāk dienas, šāda prasība prasīja, lai galds tiktu klāts ar rezervi. Tā kā svētkos ļaudis gāja čigānos no mājas uz māju, bija jāparūpējas, lai būtu sagādāti gana daudz cienasti arī (ne)gaidītiem viesiem, kas varēja ierasties pat vairākas reizes. Varam secināt, ka nekāda knapināšanās un taupīšana latviešu tradīcijās svētku dienās netika pieļauta.

3. Bluķa velšana

Bluķa velšana ir, iespējams, daudziem zināmākā un reizē arī pārprastākā seno latviešu Ziemassvētku ieraža. Tradicionāli šim nolūkam tika izmantots liels un vēlams arī sauss ozolkoka bluķis, kuram galost tika iestiprinātas virves. Bluķis tika vilkts apkārt mājai un saimniecības ēkām vai no mājas uz māju. Darba veikšanai bija vajadzīgi spēcīgi vīri, bet pārējie saimes ļaudis viņus pavadīja ar dziesmām.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam dārgi laiki;
Ziemas svētki bluķi vilka,
Liela diena šūpli kāra.

Kopīgiem spēkiem veļot bluķi, senie latvieši miniatūrā izspēlēja gaišo spēku cīņu ar tumsu un saules ritējumu debesīs. Seno latviešu mītiskajā pasaules uztverē viss, kas notika ārpusē lielā mērogā noritēja arī cilvēka dzīvē. Bluķa velšana ļāva tajā savākt visas aizvadītajā gadā piedzīvotās likstas nelaimes, skauģu, velnu un raganu lāsti un ļaunās domas. Noslēgumā bluķis tika svinīgi sadedzināts, izspēlējot gaismas uzvaru pār tumsu. Vietās, kur tuvumā bija kāds kalns vai paugurs bluķis tika velts tajā, lai gaisma apspīdētu pēc iespējas lielāku pasaules daļu. Kalnainākos un blīvāk apdzīvotos apvidos tas nozīmēja, ka uguns liesmās mirdzēja visa pamale.

4. Rotaļas

Ziemassvētku rotaļās tika izspēlēti dažādi scenāriji, taču populārākais bija gaismas cīņa ar tumsu un tai sekojošā uzvara. Mēness un saule, kaza un vilks – tie ir tikai daži no populārākajiem tēliem, kas rotaļās ķēra viens otru.. Tāpat tika spēlētas arī daudzas jautras rotaļas, kas ļāva interesantāk un jautrāk pārlaist gada garākās naktis. Zemāk varat iepazīties ar I. Reiznieces un bērnu izspēlēto Ziemassvētku rotaļu.

Kas kait mani nevalkāti
Koši baltu kažociņ
Ai, dū, makaidū, koši baltu kažociņ.
Man pašai līdzi auga
Div sunīši ģērmanīš
Ai, dū, makaidū, div sunīši ģērmanīš.

5. Pārģērbšanās – čigānos iešana

Čigāni simblizēja cilvēkiem draudzīgos garus un veļus (mirušos senčus). Čigānu ierašanās mājā ienesa labklājību, svētību, veselību un auglību. Tradīcijas paredzēja, ka pirmajā saulgriežu dienā un naktī saime veic savus rituālus, bet orajā vai trešajā dienā ierodas čigāni. Neuzņemt čigānus, simboliski nozīmēja arī atraidīt mājas svētību, bet praktiski varēja nozīmēt, ka cieminieki nodara kādu skādi saimniecībai. Atsevišķos Latvijas reģionos, piemēram, Latgalē čigānus pavadīja arī kaladnieces. Dziedot Ziemassvētku dziesmas kaladnieces nesa mājai svētību un pateicībā par to saņēma kādu dāvaniņu vai cienastiņu (kaladiņu).

Čigānos iešana ir ziemassvētku tradīcijas Latvijā paraugs.

Čigāni sētā nekad neieradās parastā izskatā. Katrs čigāns pārģērbās speciālā tērpā vai vismaz maskā, turklāt darīja to ļoti rūpīgi, lai kaimiņi viņu neatpazītu ne pēc izskata, ne balss. Čigānu tuvošanās un ierašanās sacēla lielu troksni. Skanēja dziesmas, mūzikas instrumenti, ļaužu smiekli, tika dauzīti katli un pannas. Neatņemama sastāvdaļa čigānu izdarībās bija dejošana, dziedāšana un apdziedāšana. Apdziedot varēja pateikt to, ko ikdienā noklusēa. Čigānu tēvs (barvedis) varēja pārbaudīt mājas istabu tīrību un saimes čaklumu. Atkarībā no redzētā mājinieki varēja apdziedāšanā izpelnīties uzslavas vai apcelšanu. Čigānu māte un čigānieties varēja zīlēt saimniekiem un kalpiem nākotni vai pastāstīt kāds būs nākamais vīrs vai sieva. Arī paši saimnieki varēja ar dažādu jautājumu palīdzību pārbaudīt pašu čigānu zināšanas.

Biežāk sastopamās maskas bija – kaza, dzērve, zaķis stārķis, lācis, vilks, siena guba, nāve, garā sieva, mazais vīrs, ragana un govs. Katrai no tām bija vairākas simboliskas nozīmes un atkarībā no konteksta tā varēja nozīmēt, ko pavisam citu. Tā dzērve simbolizēja prātu un gudrību, kaza – sauli un tikumību, zaķis – bailes, vilks – Dieva suni. Pārģērbtie ļaudis gāja rotaļās un katrai no maskām bija savi uzdevumi. Lācis, lēkājot un rūcot dzina prom ļaunos garus, bet vilks, skrienot pakaļ kazai, palīdzēja tai ātrāk sasniegt debesis.

Nākat, ļaudis, skatities,
Kādi ērmi istabâ:
Čigan’ tēvis mūs’ māsiņu
Par istabu dancinaja.

Labvakar, saiminiece,
Vaj čiganu gaidijat?
Vai čiganu gaidijat,
Vai kāpostus vārijat?

Pēc iešanas rotaļās, dziedāšanas, dejošanas un iztrakošanās čigāni devās tālāk uz nākamajām mājām. Pateicībā par labi padarīto darbu, viņi tika kārtīgi paēdināti un padzirdīti. Uz atvadām līdzi vēl tika dots ciema kukulis un saņemts solījums atgriezties atkal nākamajā gadā.

6. Ziemassvētku rituāli

Senos laikos latvieši katros svētkos izpildīja visdažādākos rituālus. Daļa no tiem bija paredzēti, lai noskaidrotu kādi nākamajā gadā būs laikapstākļi un sekmētu labu ražu un veselību. Piemēram, lai būtu laba ābolu raža, ābeli vajadzēja sist ar saimnieka biksēm. Ja Ziemassvētki bija melni, tad Lieldienās būs sniegs.  Lai nesāpētu zobi vajadzēja trīs reizes apskriet ap māju. Spēju agri pamosties un laimi nodrošināja agra pamošanās un iziešana pa mājas durvīm vēl pirms ciemiņu ierašanās.

Daudzi rituāli ir saistīti arī ar neprecēto meiteņu vēlmi noskaidrot, ko vairāk par savu nākamo vīru. Lai uzzinātu no kuras puses nāks jaunais vīrs meitas klausījās, kurā pusē rej suns. Tā kā suns visbiežāk rēja no tuvējām kaimiņu mājām, tad pastāvēja liela iespēja, ka precinieks būs kāds no kaimiņu puišiem. Drošības pēc par šo jautājumu, protams, tika iztaujātas arī čigānietes. Vairāk par tradicionāliem rituāliem varat uzzināt arī sadaļā Ziemassvētku ticējumi, taču katram vienmēr ir iespējams izdomāt arī savus rituālus un ticējumus. Ziemassvētki būs tik dzīvi, cik mēs viņus tādus padarīsim.